17.09.2020.

Pēteris Jurčenko: Ledus ir sakustējies

No aizberga ir atdalījies mazāks ledus gabals

Šobrīd publiskajā telpā daudz un plaši tiek runāts par valsts un pašvaldību iestāžu vienotās tīmekļa vietņu platformas izveidi. Uzsākot šo projektu, valsts pārvalde ir spērusi nozīmīgu soli digitālās transformācijas virzienā. Cik veiksmīgi – tas ir diskutabls jautājums. Taču labā ziņa ir tā, ka tagad arī Latvijā digitālās vides piekļūstamības jautājumi ir aktualizēti valsts līmenī.

Nav šaubu, ka šāda platforma valsts pārvaldei bija nepieciešama sen. To neslēpj arī projekta attīstītāji. Tomēr, ja nebūtu pieņemta Eiropas Savienības direktīva, kas valsts institūcijām uzliek par pienākumu veidot piekļūstamas tīmekļa vietnes, vienotās tīmekļa vietņu platformas izveide visticamāk tiktu atlikta vēl uz dažiem gadiem. Taču ledus ir sakustējies!

Ideja – laba, izpildījums – paviršs

Protams, ne viss šajā ceļā uz valsts pārvaldes digitālo transformāciju notiek tik raiti un gludi, kā gribētos. Varētu pat teikt, ka šis ir kārtējais stāsts par pirmajiem slīcināmajiem “kucēniem”, līdzīgi kā daudzos citos daudzmiljonu projektos. Šķiet, portāli “E-veselība.lv” un “E-skola.lv” šajā ziņā jau ir kļuvuši leģendāri.

Tomēr ideja nav nemaz tik peļama. Un arī mērķis ir gana cēls – uzlabot valsts pārvaldes resursu funkcionalitāti un lietojamību. Taču sadarbība starp grafiskajiem dizaineriem, programmētājiem un satura veidotājiem šī projekta ietvaros nav bijusi īpaši veiksmīga. Piemēram, projekta īstenotājiem ir ļoti savdabīga izpratne par vārda “vienots” nozīmi.

Tāpat arī tehniskais izpildījums, raugoties no digitālās vides piekļūstamības viedokļa, “pieklibo”, jo platformas izstrādē fokuss bija uz automatizētajiem testiem. Lietotāju testi tika veikti maz, turklāt ar nepilnīgu saturu, jo tobrīd šī platforma vēl nebija palaista. Līdz ar to nebija iespējams notestēt visu tās funkcionalitāti.

Robots nav gala lietotājs

Es nesaku, ka automatizētos testus izmantot nevajag. Vajag! Jo tie ļauj pārbaudīt, vai tīmekļa vietne, mobilā lietotne, elektroniskais pakalpojums atbilst noteiktām digitālās vides piekļūstamības vadlīnijām salīdzinoši ātri un ērti, turklāt bez nopietnām investīcijām. Tomēr 100% paļauties uz šiem testiem nevar, jo robots nav reālais gala lietotājs. Robots nevar identificēt nianses, kas atsevišķām lietotāju grupām tajos vai citos apstākļos var apgrūtināt noteikta digitālā satura izmantošanu. Piemēram, ārzemniekiem, cilvēkiem ar redzes traucējumiem vai vāju digitālo pratību, kad viņi “sērfo” pa tīmekļa vietnes sadaļām, izmantojot navigāciju, vai aizpilda aptaujas, pasūtījumu formas u.tml.

Automatizētie testi ir izcili piemēroti kontrastu pārbaudei – robots to spēj izdarīt daudz ātrāk un efektīvāk nekā cilvēks. Arī ALT tekstu jeb HTML kodā iestrādāto attēlu aprakstu esamību robots spēj noteikt ātrāk. Taču to, vai šie apraksti ir jēdzīgi – vai tie patiešām atspoguļo attēla saturu, pašlaik var noteikt tikai cilvēks. Ir tomēr starpība, kāda informācija norādīta attēla aprakstā – “IMG_2020”, “apraksts” vai “Divi vīrieši spēlē dambreti parkā”.

Šeit savā ziņā var vilkt paralēles ar automatizētu tekstu tulkošanu. Jā, šim mērķim paredzētās programmas var iztulkot tekstu. Dažas to dara pat diezgan labi. Taču paļauties, ka tekstā visi vārdi būs iztulkoti atbilstoši to nozīmei, tajā nebūs gramatikas un stilistikas kļūdu, nevar, jo robots tekstu tulko mehāniski. Robots nav filologs! Vismaz pagaidām. Jo mākslīgā intelekta attīstītāji sola dažādus brīnumus.

Nedaudz rezumējot iepriekš minēto, ir jāsaka, ka automatizētie testi sniedz vispārēju priekšstatu par digitālo resursu piekļūstamību. Tāpēc tas ir efektīvs instruments, lai sagatavotos reālo lietotāju testiem, kam ir jau daudz lielāka pievienotā vērtība biznesam, – tie ļauj būtiski uzlabot esošo un potenciālo klientu digitālo resursu lietošanas pieredzi. Ne velti kompānija “Amazon” iegulda ievērojamus laika, finanšu un cilvēku resursus ne vien savu produktu izstrādē, bet arī testēšanā.

Reāli lietotāji identificē reālas problēmas

Ja digitālo resursu izstrādē un uzturēšanā tiktu izmantoti reālo lietotāju testi, pa sociālajiem tīkliem neklejotu memes, kurās redzams, kā cilvēki veido barikādes pie bankomātiem, jo spilgtā saulē to ekrānos kaut ko saskatīt ir neiespējamā misija. Sociālo tīklu lietotāji neuzjautrinātos par darba sludinājumiem, kuru saturu var izlasīt tikai ar lupu, un arī tad tas ir gana liels izaicinājums. Bet seniori bibliotēkās pie datoriem nesēdētu ar palielināmajiem stikliem, jo nav informēti, ka to ekrāna saturu var ērti palielināt ar datorpeles rullīša un pogas “Ctrl” palīdzību.

Arī man nebūtu jāiejūtas akrobāta lomā gandrīz katru reizi, kad jāizņem paciņa no pakomāta. Es neesmu augumā īss. Bet neesmu arī garš. Tāds vidējais aritmētiskais latviešu puika – 1,73 m. Taču, lai izņemtu paciņu no pakomāta augstākajiem nodalījumiem, nākas staipīties un lēkāt. Un es tāds neesmu vienīgais!

Neizmantotas biznesa iespējas

Ko es ar šo visu gribu teikt? To, ka, uzsākot vienotās tīmekļa vietņu platformas izveidi, valsts pārvalde ir parādījusi, ka ir gatavāka nākotnei nekā lielākā daļa uzņēmumu. Kāpēc? Jo apzinās, ka digitālās vides piekļūstamība ir ļoti nozīmīgs jautājums ilgtspējīgas valsts pārvaldes un sabiedrības attīstībai. Tas vieš cerību, ka visi “kļūdu labojumi” tiks veikti maksimāli ātri un kvalitatīvi.

To, ka digitālās vides piekļūstamības principi ir saistoši ikvienai organizācijai – arī privātajam sektoram. Jā, šobrīd tie tiek regulēti tikai valsts sektorā. Tomēr līdzšinējā pieredze rāda, ka dažādu regulējumu robežas ar laiku tiek paplašinātas. Arī tirgus tendences liek domāt, ka digitālās vides piekļūstamības jautājumi jau tuvākajā nākotnē tiks regulēti arī privātajā sektorā. Un tas ir pozitīvi, ņemot vērā gan ētiskos, gan juridiskos, gan arī finanšu aspektus.

Piemēram, raugoties no biznesa perspektīvas, nepiekļūstami digitāli resursi ierobežo uzņēmuma ekonomiskās izaugsmes iespējas. Izpētīts, ka Lielbritānijā vien gar to mazumtirdzniecības uzņēmumu, kuru tīmekļa vietnes nav piekļūstamas, kasēm ik gadu aizplūst 13,06 miljardi eiro. To konkurenti nopelna vairāk kaut vai tāpēc vien, ka piekļūstamas tīmekļa vietnes uzrāda labākus rezultātus “Google” meklētājā.

Ir svarīgi ņemt vērā, ka piekļūstamība nav stāsts tikai par to, kā nodrošināt digitālo resursu pieejamību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām (lai gan arī tas ir svarīgs arguments). Tas ir stāsts par to, kā nodrošināt to pieejamību ikvienam lietotājam. Jo jautājumi, kas ir būtiski dažiem, var būt noderīgi visiem.

Citi piekļūstamības raksti

Piekļūstamība? Dodiet to man! ✋
Piekļūstamības pielietojums Front-End programmēšanā
“Nākotnes formula” – daudzpusīgas sarunas par ilgtspēju visās dzīves jomās